Visunikālākie plānošanas instrumenti ir bezspēcīgi pret valdības vienaldzību

Dienas Bizness, 2018. gada 27. marts

Andris Bērziņš, biedrības “Latvijas Ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētājs

Pirms dažām dienām vairāki autori - Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekāns Gundars Bērziņš, vadošie pētnieki Irina Arhipova un Aldis Ērglis, kā arī "Latvijas Mobilā telefona" prezidents Juris Binde - prezentēja interesantu pētījumu "Latvijas reģionu ekonomiskās attīstības indekss", ar kura palīdzību iespējams iegūt daudz informācijas par ekonomisko aktivitāti Latvijas reģionos. Faktiski ir izstrādāts vēl viens rīks, ar kura palīdzību, ieguldot papildu līdzekļus datu analīzē, iespējams iegūt informāciju, uz kuriem ceļiem un kad ir lielākā satiksmes intensitāte. Līdz ar to - kuri ceļi ir nozīmīgākie tautsaimniecībai un iedzīvotājiem un būtu jāremontē pirmie.

Šāds neatkarīgs pētījums, protams, ir ļoti pozitīvi vērtējams veikums, jo paver jaunas iespējas uzlabot arī ceļu tīkla remontu plānošanu. Turklāt tas perfekti papildina Satiksmes ministrijas rokās jau esošo rīku klāstu, piemēram,  VAS “Latvijas Valsts ceļi” un “Jāņa sētas” pagājušā gada rudenī prezentēto valsts autoceļu inventarizāciju, kas arī piedāvāja kritērijus, lai noteiktu prioritātes ceļu remontēšanai.

Varam apsveikt Satiksmes ministriju ar unikālu plānošanas instrumentu iegādi, tomēr tie vien pareizo ceļu remontus nenodrošinās.  Mūsu pēdējo piecpadsmit gadu problēmas jau nav datu un to analīzes rīku trūkums. Mums kaudžu kaudzēm ir koncepcijas, programmas un plāni, kuri netiek pildīti, jo tad, kad jāuzsāk to īstenošana, parādās universāls šķērslis – vienmēr izrādās, ka pietrūkst naudas, kas aizvien vairāk nepieciešama kaut kam citam. Tad nu plānus piekoriģējam.

Kā tas notiek, tika uzskatāmi nodemonstrēts, Ministru kabinetam 13. februārī izdarot izmaiņas "Transporta politikas pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam". Ilgstoši nepiešķirot nepieciešamo finansējumu, valdībai bija zudušas cerības izpildīt nospraustos mērķus. Izeja tika atrasta, pazeminot mērķus, koriģējot plānu un drastiski samazinot remontējamo reģionālo un vietējo ceļu un tiltu kilometrus. Lai Eiropas Savienībai braši varētu noziņot - mēs savus Nacionālajā attīstības plānā izvirzītos uzdevumus esam izpildījuši!

Valdībai jau daudzus gadus ceļi ir prioritāte tikai vārdos, nevis budžetā. Par līdzšinējo nelielo ikgadējo budžeta palielinājumu, protams, jāsaka paldies, taču tas nespēj likvidēt neveikto darbu deficītu, kas uz visiem valsts ceļiem jau pārsniedz 4,5 miljardus EUR, bet uz pašvaldību ceļiem – vēl 5,7 miljardus EUR. Turklāt deficīts tikai palielinās.

Gan asfaltētie, gan grants ceļi periodiski ir jāatjauno. Arī jaunam asfaltam, piemēram, ik pēc 6 – 8 gadiem jānofrēzē vecā un jāuzliek jauna virskārta. Tā rīkojas rūpīgi un gādīgi savas zemes saimnieki, diemžēl mums ir daudz ceļu, kas pat šādus, kur nu vēl nopietnus remontus, nav redzējuši gadus divdesmit piecus. Un neviens moderns plānošanas rīks tiem nepalīdzēs, ja netiks mainīta attieksme pret ceļiem un netiks būtiski palielināts finansējums.

Arī šoziem klimatiskie apstākļi ceļiem nav bijuši labvēlīgi, grants ceļi jau tagad ir neizbraucami, bet asfaltā parādās arvien jaunas bedrītes. Iestājoties īstam pavasarim, to kļūs vēl vairāk.

Cilvēki paudīs savu sašutumu, bet Ministru prezidents viņus mierinās – precīzi noteiksim prioritātes, visu izpētīsim, saplānosim, saskaņosim, nomodelēsim, precīzi iefiskalizēsim, izstrādāsim finansēšanas modeli, daudzveidosim finansēšanas avotus utt., bet faktiski nedarīs neko.

Galu galā ceļu un tiltu būves nozares bankrots, ja nekas netiks šogad izdarīts, taču ir gaidāms tikai 2019.-2020. gadā, kad ES naudas vairs nebūs! Bet tas taču būs pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām, lai tad jaunie varasvīri parāda, uz ko ir spējīgi!

Šādi atliekot problēmas risinājumu no vienām vēlēšanām līdz nākamajām, jauno datu analīzes un plānošanas rīku iepirkšana kļūst bezjēdzīga. Viena ministrija pētījumos un plānošanā iegulda līdzekļus, taču iegūtie rezultāti netiek izmantoti, jo Finanšu ministrija ir pret naudas piešķiršanu pat Saeimā apstiprinātu plānu izpildei. Varbūt tad labāk mazāk pētīt, bet saremontēt, piemēram, to Rīgas – Veclaicenes šosejas posmu pirms Bērzkroga, kur pēdējo reizi asfalts mainīts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā?